Saprāta balsis

Nav diena, kad TV vai masu medijos neskanētu- vēja enerģija ir zaļa un tā nodrošinās mūsu energo drošību. Ne pušplēsta vārda par to, ka mūsu hidroelektrostacijas un TEC  jaudas ir 1,5 reizes lielākas nekā mūsu patēriņš. Zaļas enerģijas piekritēji maldina, stāstot, ka  gāze dārga. Tās cena jau otro gadu iet

mazumā. To gan “Rīgas siltums”  savā tarifā aizmirsis atainot. Nesen varējām pārliecināties, kad vairākas dienas bija bezvējš un apmākušas dienas. Zaļā enerģija ieguve nulle. Maz tiek stāstīts, ka, lai kompensētu vēja, saules enerģijas  ražošanas svārstības kaujas gatavībā jātur TECi vai arī jāiepērk miljoniem dārgi akumulatori. Kas par to maksā? Protams, gala patērētājs. Dažs  medijs, nopirkts ar Medija atbalsta fondu naudu, mūs kaunina, ka Latvijā vēja enerģija saražotais apjoms tikai 4% no Lietuvā saražotā. Taču retais piemin, ka Lietuvas energotīkla svārstības novērš mūsu TEC un HES.

Varbūt ne visi zina, ka Skotijā tiek nojaukti Vēja ģeneratoru torņi. Norvēģijas parlaments tos aizliedzis būvēt sauszemē. Īrijas augstākā tiesa pielēma nojaukt trīs darbojošos vēja ģeneratorus, kuri no dzīvojamās mājas bija 1,2 km attālumā.  Iedzīvotāji bija reģistrējuši kā mainījušies veselības rādītāji astoņu gadu garumā, kopš darbojas ģeneratori. Mūsu likumdošana gan nosaka, ka minimālai attālumu 0,8 km. Nezin, pēc kādiem apsvērumiem tas  noteikts. Nekādi  mūsu valsts normatīvie akti neparedz infraskaņas stiprumu mērītus decibelus, kaut vairums valstīs tas ir noteikts. Auto vadītājiem ir iespējas iegādāties  infraskaņas svilpītes. Pietiek ieslēgt tās un neviens zvērs nešķērso   ceļu braucoša auto priekšā. Tātad ietekme ir. Vairums mūsu žurnālistu apgalvo, ka infraskaņa veselībai nekaitīga.  Te nu gribētu atgādināt, ka Satversmes 111. pants vēsta, ka valsts aizsargā cilvēka veselību. 115. pants vēl plašāks - Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Latvijas vēja asociācijas padomes pr-tājs un vienlaicīgi  vēja parka “Eolus” attīstītājs Gatis Galviņš gan apgalvo, ka neviens no Satversmes punktiem neattiecas uz vēja parkiem.  Viņš savos melos pat aiziet tik tālu, ka Latvija spēj ar savu enerģiju nodrošināt tikai 40%  vajadzību. Viņa kolēģe Zviedrijā gan apgalvo, ka 90% pašvaldību noraida ierosmi par VES būvniecību. Un pamatoti, jo Eiropas pašvaldību harta, kuru ratificēju arī mūsu Saeima, šādu iespēju paredz, ja iedzīvotāji ir pret.

Eksprezidents Raimonds Vējonis “Facebook ” vēsta. Kā bijušais Vides ministrs un bijušais Valsts prezidents uzskatu par nepieņemamu pieeju, kurā vēju parku attīstība tiek virzīta, ignorējot pašvaldības un sabiedrības balsi. Atjaunīgā enerģija nav problēma- problēma ir veids kā valsts vara izvēlas to īstenot. Ja valsts grib attīstīt atjaunīgo enerģiju, tad tai ir pienākums sarunāties , nevis diktēt. Ja KEM ministrija un valdība vēlas sabiedrības atbalstu jāatsakās no “augšas uz leju” domāšanas. Vēja parki nav tikai megavati statistikā- tie ir ainava, dabas vērtības, trokšņi, ceļi un cilvēku ikdiena.  Ja ministrijas ignorē vietējo  un NVO viedokli, tad problēma nav vēja enerģijā, bet sliktā  pārvaldībā. Enerģijas neatkarību nevar būvēt uz demokrātijas un uzticības drupām. Kā mums pietrūkts šādi domājoša prezidenta! Pagaidām Valts prezidenta kanceleja atrakstās, atbildot uz tūkstošiem vēstuļu. Varu piekrist Vējoņa k-gam, ka “zaļā” politika riskē kļūt par sabiedrības šķelšanas projektu. Vai šajos laikos kad kaimiņos notiek karš, risks zaudēt sabiedrības uzticību valstij ir pārāk auksta cena, ko Latvija nevar atļauties maksāt?  Pat SAB atļaujas aizrādīt, ka Ķīnas energoresursu  tehnoloģiju  izmantošanu var radīt ievainojamību informācijas un komunikāciju tehnoloģiju infrastruktūrā. Izrādās, ka ar vēju torņu palīdzību var ievākt informāciju vai veikt citas  prettiesiskas manipulācijas.

Malā stāvētāja nav Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere, kura nosūtījusi vēstuli Ministru prezidentei. Tajā pausts, ka projekti, kuru ietekmi uz vidi mērāma desmitgadēs, vietējām kopienām un valsts drošību ir jāplāno atbildīgi, nevis jāforsē, ignorējot pamatotas sabiedrības bažas. Viņa jautā- vai Latvijā ir iezīmētas teritorijas, kur enerģijas ražošanas objekti ir pieļaujami, kur nē?  Vai valsts drošība netiek vājināta privātu interešu vārdā?

Vēl par vienu aspektu. Proti, VES attīstītāji sabiedriskajā apspriedēs, kā pamatargumentu, ka vis kārtībā atsaucas uz ietekmi uz vidi  ( IVN )  vērtējumu, liekot saprast cilvēkiem- nav pamats satraukumam. Atgādināšu, ka šo vērtējumu apmaksā attīstītājs. Vai tas vienmēr ir objektīvs?

Tikai viens piemērs! Latvijas uzņēmumu reģistrā reģistrēts gadījums, ka IVN pasūtītājs SIA “K2 Ventum” un IVN  izstrādātājs ir SIA SIA “K2 Projekts”  vienā juridiskā adresē. Abu uzņēmumu dalībnieku   sarakstos figurē vienas un tās pašas personas. Likums šādu situāciju pieļauj.  Jautājums vai šādam IVN var uzticēties?

Māris Niklass