Cik vēja Latvijai vēl vajag?
Šis laikam ir tas jautājums, kuru Latvijā nedrīkst uzdot. Jo, tiklīdz to uzdod, saruna ļoti ātri aizslīd pie ierastā: “Vai tad jūs esat pret zaļo enerģiju?”
Nē. Jautājums ir daudz vienkāršāks.
CIK?
Cik vēja elektrostaciju Latvijai vajag? Cik mūsu energosistēma spēj uzņemt? Cik vēl mēs taisāmies sabūvēt, pirms kāds beidzot saskaitīs ne tikai turbīnas, bet arī vadus, apakšstacijas, balansēšanu, rezerves jaudas un rēķinus?
Pamēģinājām saskaitīt.
Dažādās attīstības stadijās Latvijā šobrīd iespējams identificēt vismaz 67 vēja elektrostaciju projektus.
Un tie nebūt nav visi. Daļa vēl tikai sēž IVN procesa sākumā. Citi jau izmalušies cauri sabiedriskajām apspriešanām. Vēl citi saņēmuši VVD atzinumus, darbības akceptus un tehniskos noteikumus. Daži ir tiesās. Dažus jau būvē.
Sanāk tāda skaista VES piltuve. Augšā saberam desmitiem projektu un gaidām, cik no tiem izbirs apakšā.
Un te sākas interesantā daļa. Jo Latvijā jau top vairāki simti megavatu jaunu vēja jaudu. Ja saskaita esošo, uzbūvēto un tos projektus, kuri šobrīd reāli nonākuši līdz būvniecībai, mēs strauji tuvojamies apjomam, pie kura sākas pavisam citi jautājumi.
Ne par turbīnu. Par sistēmu.
Elektrotīkls nav burvju maisiņš, kurā var bezgalīgi bāzt iekšā megavatus.
a vēja jaudas turpina augt, vajag stiprināt pārvades tīklus, būvēt jaunus pieslēgumus, risināt balansēšanu un ieguldīt citā infrastruktūrā.
Un te “lētais vējš” pēkšņi kļūst mazliet dārgāks. Jo turbīnas saražotās megavatstundas cena ir tikai viena rindiņa rēķinā. Pārējo kādam arī jāsamaksā. Un var trīsreiz minēt, kurš tas būs.
Vēl viena interesanta lieta
Mums gadiem ir stāstīts, ka sabiedriskās apspriešanas ir iespēja iedzīvotājiem “iesaistīties”. Dažreiz patiešām ir.
K2 Ventum. VES Limbaži.
Abos gadījumos vietējie cilvēki nevis pieklājīgi aizpildīja vienu anketu un aizgāja mājās, bet lasīja dokumentus, rakstīja iebildumus, organizējās, runāja, prasīja atbildes un nelika politiķiem ērti aizmirst, ka konkrētajā vietā dzīvo cilvēki.
Un projekti tika noraidīti.
Tātad sabiedrības iesaiste darbojas. Tikai ar vienu nepatīkamu nosacījumu.
Ir jāiesaistās.
Ilgi. Sistemātiski. Skaļi. Ar dokumentiem rokās. Jo pretējā pusē sēž cilvēki, kuriem par projekta virzīšanu maksā algu. Iedzīvotājiem par savas mājas, zemes un dzīvesvietas aizstāvēšanu algu, nez kāpēc, neviens nemaksā.
Ir arī tiesas
Arvien vairāk VES projektu lēmumu tiek pārsūdzēti. Un tiesvedība attīstītājam nav tikai nepatīkama vēstule no tiesas.
Tas ir risks.
Kamēr nav skaidrs, vai darbības akcepts vai cits lēmums paliks spēkā, sarežģītāka kļūst projekta finansēšana. Bankai gluži dabiski nepatīk aizdot dažus simtus miljonu projektam, par kuru pēc pāris gadiem tiesa var pateikt: piedodiet, ejam atpakaļ un darām vēlreiz.
Latvijas tiesas, kā zināms, arī neskrien sprintu. Viens gads. Otrs. Nākamā instance.
Un projekts stāv. Tāpēc tiesības pārsūdzēt lēmumu nav kaut kāda juridiska dekorācija. Tas ir viens no retajiem reālajiem instrumentiem, kas iedzīvotājiem vēl ir palicis.
Un tagad pats neērtākais jautājums
Ja ar jau esošajiem un būvniecībā nonākušajiem projektiem Latvija tuvojas tam vēja jaudas līmenim, kuru pie pašreizējā patēriņa un tīkla iespējām var izmantot bez milzīgiem papildu ieguldījumiem, kādēļ mēs turpinām dzīt uz priekšu vēl desmitiem projektu?
Kam tie vajadzīgi? Latvijas elektroenerģijas patērētājam?
Eksportam? Attīstītāju biznesam? Elektrotīklu investīciju plāniem?
Vai vienkārši tāpēc, ka reiz politiskajos dokumentos ierakstīja lielu ciparu un tagad visi čakli skrien tam pakaļ?
Šie jautājumi būtu jāuzdod PIRMS turbīnas uzcelšanas.
Nevis pēc tam.
Tāpēc mums interesē piecas ļoti vienkāršas lietas:
CIK vēja jaudas Latvijai vajag?
KUR to var izvietot, nesagraujot cilvēku dzīves vidi un dabas vērtības?
KĀDIEM nosacījumiem jābūt izpildītiem?
CIK tas viss kopā maksās?
UN KURŠ MAKSĀS, ja aprēķini izrādīsies pārāk optimistiski?
Kamēr uz šiem jautājumiem nav godīgu atbilžu, 67 projektu virzīšana vienlaikus vairāk atgādina eksperimentu ar Latvijas teritoriju nekā pārdomātu enerģētikas politiku.
Un eksperimentā dzīvojam mēs.
Komentāri