Skaitļi, kas nemelo: Baltijas zaļās enerģijas skarbā matemātika un reālie dati
Updated: 8. okt.
Enerģētikas ziņu virsraksti pēdējos gados atgādina uzvaras gājiena ziņojumus: „Saules elektrostaciju jauda Latvijā tuvojas gigavatam!”, „Lietuva uzstādījusi rekordlielu zaļo jaudu!”. Tomēr enerģētiķi un ekonomisti zina – uz papīra uzrakstītie megavati, to iespējamā noslodze un fiziski tīklā nodotā elektroenerģija ir divas pilnīgi dažādas lietas.
Apskatot verificētos 2025. gada noslēguma datus, ko snieguši Baltijas pārvades sistēmas operatori (AST, Litgrid un Elering), un pārrēķinot tos tīrā matemātikā, atklājas patiesais jaudas izmantošanas koeficients (Capacity Factor). Tas parāda, cik daudz laika no gada (procentuāli) stacijas reāli strādā ar pilnu atdevi. Rezultāti ir labs realitātes čekots ikvienam zaļā entuziasma pārņemtajam.
Saules enerģija: 93% laika „mirusī jauda”
Saules elektrostaciju (SES) uzstādītā jauda Baltijā ir piedzīvojusi kosmisku kāpumu. Lietuvā tā 2025. gada beigās sasniedza iespaidīgus 3040 MW, Igaunijā – 1430 MW, bet Latvija beidzot pietuvojās apaļai robežai ar 920 MW (tas bez mikroģeneratoru uz ēku jumtiem jaudām).
Taču, kad mēs paskatāmies uz reālo saražoto apjomu, aina kļūst skarbāka:
Latvijā 920 MW jauda spēja saražot tikai 620 GWh elektroenerģijas. Reālais jaudas izmantošanas koeficients – ~7,6%.
Lietuvā 3040 MW saules jaudas saražoja 1790 GWh. Reālais koeficients – ~6,7%.
Igaunijā 1430 MW jaudas deva 810 GWh. Reālais koeficients – ~6,4%.
Enerģētiķu inženiertehniskais secinājums: Baltijas klimatiskajos apstākļos saule reāli strādā tikai 6% līdz 8% no sava teorētiskā laika gadā. Pārējos aptuveni 93% laika (naktīs, mākoņainās dienās un visā garajā ziemas periodā) tā ir neaktīva jauda.
Turklāt Lietuvas un Igaunijas vēl zemākie koeficienti izgaismo jaunu problēmu – tīkla pārblīvētību. Tā kā saules jaudu tur ir par daudz, pavasara un vasaras pusdienlaikos operatori ir spiesti parkus masveidā atslēgt (curtailment) vai arī ražotāji paši slēdzas ārā, lai nemaksātu par negatīvām cenām biržā. Miljoni ir investēti infrastruktūrā, kas lielāko gada daļu burtiski stāv dīkstāvē.
Vēja enerģija: pronozes un realitāte
Ar vēja stacijām (VES) situācija izstrādes ziņā ir nedaudz labāka, jo vējš pūš arī naktīs un ziemā, kad elektrību vajag visvairāk. Te nedaudz korekcijas ienes arī modernāku tehnoloģisko risinājumu ieviešana.
2025. gada reālie dati uzrāda šādu efektivitāti:
Igaunijā (uzstādītā jauda 705 MW, izstrāde 1380 GWh): jaudas koeficients sasniedz ~22,3%. Igaunijai palīdz labi piekrastes vēji un modernāki industriālie parki.
Lietuvā (uzstādītā jauda 2470 MW, izstrāde 4293 GWh): jaudas koeficients ir ~19,8%. Lietuva pēdējos gados uzbūvējusi jaunākās paaudzes turbīnas ar augstiem mastiem, kas paaugstina jaudu izmantošanas rādītājus.
Latvijā (uzstādītā jauda 140 MW, oficiālā izstrāde pēc AST datiem – 201 GWh): reālais jaudas koeficients ir tikai ~16,3%.
Kāpēc vējš ir tik „vājš”? Mūsu zemais rādītājs (~16%) ir tiešas sekas tam, ka jaunu lielo vēja parku būvniecība Latvijā gadiem ir stāvējusi uz vietas. Lielāko daļu no mūsu nelielās jaudas joprojām veido vecāka tipa, pirms daudziem gadiem būvētas turbīnas (piemēram, Popē vai Grobiņā), kurām ir zemāki masti, mazāki rotori un zemāka efektivitāte nekā kaimiņu jaunbūvētajiem parkiem.
Ko tas nozīmē gala patērētājam un ekonomikai?
Šī skarbā datu analīze apgāž populistisko pieeju „uzbūvēsim vairāk saules un vēja, un elektrība būs par brīvu”. Realitāte ir pretēja:
Milzīgas uzturēšanas izmaksas: Tā kā atjaunīgā enerģija strādā tik fragmentāri, valstij ir paralēli jāfinansē un dīkstāvē jāuztur stabilas bāzes jaudas (kā Latvenergo TEC gāzes stacijas vai HES), kas gatavas acumirklī pārņemt tīklu bezvēja brīžos. Patērētāji maksā dubultā – par zaļo parku un par fosilo rezervi.
Infrastruktūras sadārdzinājums: Lai tīklā ievadītu jaudas, kas lielāko daļu laika “klusē”, bet retajos pīķos draud “sadedzināt” transformatorus, pārvades sistēmas ir masīvi jāpārbūvē. Šīs investīcijas tiešā veidā tiek iekļautas Sadales un Pārvades tīklu tarifos, padarot kopējo rēķinu dārgāku.
Secinājums atkal ir viens: atjaunīgā enerģija Baltijā spēj darboties tikai kā garnējums, bet stabilas ekonomikas pamatā ir jābūt augstas efektivitātes koģenerācijai, kontrolējamiem HES un reģionālajai kodolenerģijai.
Pretējā gadījumā, akli dzenoties pēc nepastāvīgi, haotiski, rezervēt, balansēt prasošu jaudu rekordiem, Eiropas un Baltijas rūpniecība turpinās zaudēt konkurētspēju reģioniem, kur enerģētiku plāno inženieri, nevis politiķi.
Arī par lieljaudas balansēšanas sistēmā ir jādomā (lieljaudas elektrodu katli, lielas ietilpības karjertipa siltumenerģijas krātuves, lieljaudas siltumsūkņi ar akumulēšanas sistēmām, …)
Pielikumā:
KEM. Enerģētikas stratēģija Latvija 2050 (29. lpp.):
Bijušais AS "Latvenergo" valdes loceklis, enerģētiķis
Komentāri