Jo dziļāk zaļajā mežā, jo dārgāka malka jeb kā nepārvērst energosistēmu par kazino

Mūsdienu enerģētikas plānotājiem ir lielisks hobijs: viņi mīl skatīties laika prognozi. Ja spīd saule un pūš vējš, visi ir laimīgi. Biržā elektrības cena nokrīt līdz nullei vai pat aiziet mīnusos – elektrības ražotāji burtiski piemaksā, lai kāds paņem viņu megavatus. Šķiet, paradīze ir klāt! Taču šai idillei ir maza blakne. Brīdī, kad virs Baltijas iestājas bezvējš un debesis aizklāj mākoņi (kas mūsu platuma grādos nav nekāds retums), zaļā paradīze pārvēršas par dārgu panikas lēkmi.

Karuseļi biržā un „Cenu kanibālisms”

Šobrīd Baltijā saules (SES) un vēja (VES) parku jaudas aug kā sēnes pēc lietus. Rezultātā kopējā uzstādītā jauda jau sen pārsniegusi to, ko mēs reāli spējam patērēt. Kad dabas māte ieslēdz abus resursus uz pilnu klapi, tirgū sākas panika un cenas sabrūk. To sauc par „cenu kanibālismu” – stacijas burtiski apēd pašas savu peļņu.

Lai glābtu situāciju, tā vietā lai izvērtētu cik lielas šis manīgās jaudas ir lietderīgi būvēt, talkā tiek saukti vēl dārgāki risinājumi, moderni glābēji – BESS (lieljaudas akumulatori). Ideja skaista: kad elektrības par daudz, lādējam iekšā; kad pietrūkst – dodam ārā. Taču arī šeit fizika un ekonomika ātri vien aplej karstgalvjus ar aukstu ūdeni. Pirmkārt, akumulatori spēj barot tīklu tikai pāris stundas – ar nedēļu ilgu bezvēju ziemā tie galā netiek. Otrkārt, kad visi sabūvētie 1300 megavati Baltijas akumulatoru reizē mēģinās izlādēties dārgajā stundā, tie momentā nogāzīs cenu arī tur, padarot arī BES par visai dārgu “prieku”. Rezultātā sistēma kļūst arvien sarežģītāka, tīklu pārvades tarifi aug, bet kopsavilkums patērētājam sanāk viens – dārgāka un neparedzamāka elektroenerģija.

Kamēr mēs spēlējam šo enerģētisko ruleti, skaitļi rāda skarbu bildi. Eiropas rūpniecība par elektroenerģiju maksā teju divreiz vairāk nekā ASV vai Ķīna. Rezultātā mūsu rūpnīcas vai sāk nīkuļot, vai sāk pakot čemodānus, lai pārceltos tur, kur fizikas likumi netiek upurēti uz politisko lozungu altāra.

Atpakaļ pie veselā saprāta: Trīs vaļi stabilitātei un maksa par reālo jaudu

Lai mūsu reģiona ekonomika nepaliktu ar tīru gaisu, bet tukšām kabatām, ir laiks mainīt kursu no „būvējam visu un visur” uz „būvējam tik, cik varam jēdzīgi izmantot”. Lai nodrošinātu ne tikai zaļu, bet arī lētu un konkurētspējīgu elektroenerģiju, mums ir nepieciešams stabils un prognozējams mugurkauls, ko veido trīs vaļi:

• Daugavas HES kaskāde: Mūsu vēsturiskais dārgums un labākais „akumulators”. Ūdens ir vadāms – kad vajag, ģeneratora aizvaru attaisa, kad nevajag – aiztaisa. Tā ir tīra un lēta enerģija, kas nestāv dīkstāvē un negaida labvēlīgu prognozi.

• Augstas efektivitātes CCGT (gāzes kombinētais cikls) koģenerācijā: Ziemā pilsētām vajag siltumu, bet tīklam elektrību. Dedzināt kurināmo tikai tāpēc, lai ražotu elektrību un 70% siltuma izmestu gaisā (kondensācijas režīmā), ir noziegums pret ekonomiku un energoefektivitāti, enerģijas zaļināšanu. Koģenerācija nodrošina maksimālu lietderību tad, kad patēriņš ir visaugstākais ar viszemāko piesārņojumu.

• Mazie modulārie kodolreaktori (SMR): Nākotnes bāzes jauda visam Baltijas reģionam. Atšķirībā no vēja un saules, atomstacija strādā 24/7 neatkarīgi no tā, vai aiz loga ir puteņa nakts vai svelmains pusdienlaiks. Tas nodrošina stabilu un zemu bāzes cenu ilgtermiņā, uz ko rūpniecība var paļauties gadsimta ceturksni uz priekšu. SMR nodrošina arī iespēju mainīt nepieciešamības gadījumā jaudu atbilstoši situācijai energosistēmā.

Arī lieljaudas balansēšanas sistēmas neaizmirstam (lieljaudas elektrodu katli, lielas ietilpības karjertipa siltumenerģijas krātuves, lieljaudas siltumsūkņi ar akumulēšanas sistēmām, …)

Rezumējums: Atjaunīgā enerģija kā garnējums, nevis pamatēdiens

Saules un vēja stacijām noteikti ir vieta mūsu energosistēmā, kas dod iespēju mazināt importēto energoresursu izmantošanu, taču tām jābūt kā garnējumam uz labi pagatavota pamatēdiena. Tiklīdz mēs mēģinām pārtikt tikai no garnējuma, sākas vēdera problēmas – šajā gadījumā, ekonomikas konkurētspējas sabrukums.

Sabalansēta pieeja, kur AER apjoms nepārsniedz saprātīga patēriņa rāmjus, bet sistēmas drošību garantē HES, efektīva koģenerācija un nākotnē – kodolenerģija, ir vienīgais veids, kā panākt drošāku energoapgādi, lai rēķini gala patērētājiem būtu patīkami mazāki, bet reģiona rūpniecība – spēcīgāka par konkurentiem citos reģionos, kontinentos.

Ilmārs Stuklis 

Bijušais AS "Latvenergo" valdes loceklis, enerģētiķis