Situācija Baltijas elektroapgādē un kāpēc pašreizējā biržas cenu noteikšanas sistēma maldina lietotājus un grauj energosistēmas stabilitāti
Ziema būs silta, bet nākotne – saspringta: Operatoru 2025. gada nogalē paustie skarbie secinājumi un elektroenerģijas tirgus struktūras defekts
2025. gada novembra nogalē reģiona pārvades sistēmas operatori (tostarp Latvijas AST, Igaunijas Elering, Lietuvas Litgrid, Somijas Fingrid u.c.) sanāca kopā, lai prezentētu jaunākos datus par energosistēmas pietiekamību (adequacy). Vebināra ziņojums ir izcils dokumentāls pierādījums tam, ka politiskie lozungi par tūlītēju pāreju uz zaļo enerģiju sāk sadurties ar nepielūdzamiem fizikas un tirgus ekonomikas likumiem.
Tuvākā prognoze: Īstermiņa miers un vēsturiskā neatkarība
Labā ziņa pagājušā gada seminārā bija tā, ka tuvākajā ziemā (2025./2026.) reģionam lieli elektroapgādes riski nedraud. Ūdens krātuves hidroelektrostacijām ir labā līmenī, gāzes stacijām kurināmā pietiek, un starpsavienojumi pēc remontiem darbojas stabili.
Kā vēsturisks panākums ziņojumā tika izcelts Baltijas valstu sekmīgā sinhronizācija ar kontinentālo Eiropu. Atvienošanās no Krievijas kontrolētā BRELL loka ir pilnībā noslēgusies, likvidējot pēdējo tiešo kaimiņvalsts ietekmi uz mūsu elektrotīkliem. Tomēr ar šo drošības sajūtu panākumu saraksts arī beidzas un tālāk sākas enerģētiķu bažas par to, kas mūs sagaida laika posmā no 2026. līdz 2030. gadam.
Nepilnīgā tirgus struktūra un „Termālais deficīts”
Galvenais reģiona risks, ko skaidri parāda operatoru dati – tradicionālās, vadāmās stacijas (gāze, ogles, degakmens) masveidā iziet no tirgus, jo tās ekonomiski vairs nespēj izdzīvot.
Šo staciju darba laiku un peļņu vasarās un vējainās dienās pilnībā sagrauj masīvais saules un vēja apjoms, kas biržā nodzen cenas līdz nullei. Rezultātā stacijas kļūst nerentablas un īpašnieki tās slēdz. Vebinārā demonstrētie skaitļi ir nepielūdzami – salīdzinājumā ar pagājušo gadu termālās jaudas ir samazinājušās gandrīz visur: Vācija ir zaudējusi gandrīz 1,8 GW vadāmo jaudu, un arī Polija un Somija piedzīvojušas būtisku kritumu.
Šeit izgaismojas pašreizējās elektrības tirgus struktūras fundamentāls defekts: pašlaik izmantotā biržas cenu noteikšanas arhitektūra nedod korektu gala rezultātu lietotājiem. Tā ir veidota, lai ietvertu tikai elektroenerģijas tiešās marginālās ražošanas izmaksas – bieži vien tikai šīs elektroenerģijas „mainīgo” daļu (resursu cenu konkrētajā stundā).
Tirgus pilnībā ignorē milzīgās pavadošās izmaksas, kas rodas, lai šādu nestabilu sistēmu uzturētu pie dzīvības:
Balansēšanas un rezervēšanas izmaksas: maksa par to, ka dispečeriem nepārtraukti jāsabalansē tīkls, kad saule riet vai vējš rimstas.
Infrastruktūras uzturēšana pie zemas noslodzes: tradicionālās stacijas tiek spiestas darboties dīkstāves vai minimālas noslodzes režīmā, kas dramatiski palielina katras to saražotās megavatstundas reālo pašizmaksu.
Tīklu pārbūve: investīcijas transformatoros un pārvades līnijās, kas nepieciešamas, lai absorbētu haotiskos zaļās enerģijas pīķus un izmaksu pieaugums zemas infrastruktūras noslodzes dēļ.
Tā kā biržas cena šīs slēptās izmaksas neuzrāda, patērētājam tiek radīta ilūzija par „lētu zaļo enerģiju”, lai gan gala rēķins caur pieaugošiem tīkla un sistēmas tarifiem tikai palielinās.
Situācija Latvijā: Pagaidām droši, bet 2028. gadā ar “āķi”
Latvijas situācija ziņojumā uz kaimiņu fona izskatās relatīvi stabila. Mūsu kopējā uzstādītā jauda (pateicoties HES un Latvenergo lielajiem TEC) ir gandrīz trīs reizes lielāka nekā mūsu ziemas maksimālais patēriņš (uzstādīti 3860 MW, droši pieejama, ņemot vērā ziemas zemo ūdens pieteci Daugavā – ap 1500 MW, pret pīķa slodze ap 1300 MW). Šī iemesla dēļ Latvija 2025./2026.g. ziemeļblāzmas sezonu aizvadīja bez fiziskiem jaudas trūkuma riskiem. Te gan jāpiemin liels “bāzes” jaudu iztrūkums kaimiņiem Lietuvā, Igaunijā, kas, “diemžēl” arī Latviju varēja/var “paraut zem ledus”.
Tomēr operatori ir iezīmējuši sarkanu karogu vidējā termiņā arī Latvijā: sākot no 2028. gada septembra, Rīgas TEC-2 (884 MW) var saskarties ar ražošanas ierobežojumiem bāzes jaudas režīmā. Tas nozīmē, ka mūsu galvenais instruments ilgstoša bezvēja periodos vairs nevarēs darboties kā iepriekš, padarot reģionālo atkarību no importa vēl izteiktāku, bet “salas” režīmā (Baltijas valstis bez savienojumiem ar ārpasauli) ar sagaidāmu “notumsi” (blackout).
Mākslīgais glābiņš: Valstis sāk subsidēt „stāvēšanu dīkstāvē”
Tā kā kroplā tirgus struktūra nespēj nodrošināt investīciju atdevi stacijām, kas strādā tikai tad, kad nav saules un vēja, valstis ir spiestas kapitālu piesaistīt ar mākslīgiem, ārpusbiržas instrumentiem – jaudas mehānismiem un stratēģiskajām rezervēm.
2025.g. gadā Eiropas Komisija piešķīra jaunas valsts atbalsta atļaujas Zviedrijai un Igaunijai stratēģisko rezervju uzturēšanai.
Igaunija ir saņēmusi atļauju valsts atbalstam 750 miljonu eiro apmērā līdz 2035. gadam, lai maksātu degakmens un gāzes stacijām par to, ka tās vienkārši fiziski eksistē un garantē gatavību ieslēgties. Šīs stacijas būs „ārpus tirgus” mehānisms, kas tieši neietekmēs biržas cenu, bet kuru uzturēšanas simtus miljonu gala rezultātā caur nodokļiem, tarifiem vai papildu nodevām solidāri apmaksās patērētāji.
Dānija patlaban steidzamības kārtā veido speciālu darba grupu, lai līdz 2029. gadam ieviestu pilnvērtīgu jaudas tirgu (Capacity Market), jo vadāmās jaudas strauji samazinās, bet patēriņš aug.
Latvija neizlēmīgi kaut ko nogaida, bet 2028. gads ir jau tepat, kas tālāk?
Secinājums
Pagājušā gada nogalē notikušais pārvades operatoru seminārs skaidri apliecināja: mehāniska un haotiska saules un vēja uzstādīto jaudu audzēšana, ignorējot sistēmas kopējās izmaksas un paļaujoties uz nepilnīgu tirgus modeli, nedod lietotājiem solīto lēto rezultātu, energoapgādes drošumu. Gluži pretēji – tas padara reģiona elektroapgādi dārgāku, sarežģītāku, atkarīgāku un neparedzamāku, tiešā veidā graujot Baltijas un Eiropas ekonomiku globālo konkurētspēju.
Ko varam sagaidīt šajā ziemā?
Tuvplānā 2026./2027. gada ziema: Kad tukši ūdens rezervuāri satiekas ar augošu slodzi
Kamēr pārvades sistēmas operatoru ilgtermiņa prognozes līdz 2030. gadam ir pilnas ar diplomātiskiem brīdinājumiem, tūlītējais skatiens uz gaidāmo 2026./2027. gada ziemas sezonu liek enerģētiķiem saraukt pieres daudz nopietnāk.
Teorētiskie riski, par kuriem tika runāts iepriekš, šajā ziemā var materializēties pavisam fiziskā formā trīs kritisku faktoru sakritības dēļ: kritiski zems ūdens līmenis Skandināvijas hidrorezervuāros, turpināts bāzes jaudu samazinājums un nepielūdzams patēriņa slodžu kāpums.
Šī ziema solās kļūt par reālu lakmusa papīru visai Baltijas jūras reģiona jaunajai enerģētikas arhitektūrai.
Skandināvijas „baterija” ir patukšota
Ziemeļvalstu (īpaši Norvēģijas un Zviedrijas) masīvās hidroelektrostacijas vēsturiski ir kalpojušas kā visa Baltijas jūras reģiona drošības rezerve un daļēji lētās elektroenerģijas avots. Taču šajā sezonā situācija ir satraucoša – ūdens krājumi Skandināvijas rezervuāros ir nokritušies līdz kritiski zemam līmenim.
Tas nozīmē, ka:
Ziemeļvalstis šajā ziemā vairs nespēs tik masīvi eksportēt lēto hidroenerģiju t.sk. uz Baltiju un Somiju (arī Dāniju), kā ierasts.
Norvēģija un Zviedrija būs spiestas taupīt ūdens resursus, pārejot no „liela enerģijas pārpalikuma” režīma uz “saspringtu pašbalansēšanos”.
Ja iestāsies tā sauktā „sausā gada” situācija apvienojumā ar salu, Skandināvijas cenu zona piedzīvos neraksturīgi augstus cenu lēcienus, kas caur starpsavienojumiem acumirklī var pārsviesties uz Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Mazāk bāzes jaudas, vairāk elektrisko auto un siltumsūkņu
Kamēr reģiona kopējais patēriņš un maksimālās elektriskās slodzes turpina augt (pateicoties straujajai apkures un transporta elektrifikācijai), drošas un vadāmas bāzes jaudas, kas spēj strādāt ziemas salā, ir kļuvušas vēl mazākas.
Kopš iepriekšējās sezonas tirgu ir pametušas vairākas termālās stacijas Polijā, Vācijā un Somijā, jo tās neatbilda jaunajiem CO₂ ierobežojumiem vai kļuva ekonomiski neizdevīgas nepilnīgā tirgus modeļa dēļ. Arī Zviedrijā vecais stratēģiskās rezerves līgums ir noslēdzies, bet jaunu iepirkumu operatoram Svenska kraftnät izmaksu efektivitātes dēļ rudenī nācās atcelt, atstājot dienvidu Zviedriju (kas ir tiešā saitē ar Baltiju) daudz neaizsargātāku.
Rezultātā sistēmas drošības rezerve (tā saucamā „drošības josla”) ir sarukusi līdz minimumam. Jebkurš neplānots liela starpsavienojuma vai lielas stacijas (piemēram, Somijas Olkiluoto 3 kodolstacijas) izkritums šajā ziemā var radīt tūlītēju jaudas deficītu un astronomiskus cenu pīķus.
Ziema bez vēja var izmainīt arī turpmāk uzsauktos politiķu lozungus
Vislielāko spriedzi enerģētiķiem rada meteoroloģiskais risks – ilgstošs, auksts bezvēja periods decembrī, janvārī un/vai februārī. Ja šādā brīdī saules nav, vējš nepūš, masīvās tūkstošos megavatu mērāmās Baltijas un Skandināvijas VES un SES jaudas ražos apaļu nulli.
Tā kā Skandināvijas HES būs spiestas taupīt ūdeni, visas cerības liktas uz vietējām gāzes stacijām (tostarp Latvenergo TEC-2) un maksimālu jaudas importu caur pieejamajiem kabeļiem.
Latvijai ar saviem 3860 MW (ziemā mazūdens periodā Daugavā DHES kopā ar TEC droši pieejamas ap 1500 MW, slodze ap 1300 MW) uzstādītās jaudas fiziska gaismas nodzišana it kā nedraud, bet Baltijā kopumā gan ir problēmas, kas neizpildītu “mājas darbu” dēļ Lietuvā, Igaunijā var sagādāt arī problēmas Latvijā.
Ja nepietiks centralizētās siltumapgādes siltuma slodžu Rīgā TEC darbam efektīvā koģenerācijā, iespējams mūsu stacijas būs spiestas daļēji strādāt dārgāka kondensācijas režīmā, dedzinot dabasgāzi tikai elektrības dēļ, paaugstinot arī elektrības biržas cenas.
Rezumējums 2026./2027. gada ziemai: Gatavojamies cenu „kalniņiem”
Patērētājiem šī ziema demonstrēs zaļās pārejas otru pusi. Mēs, cerams, neredzēsim fiziskus elektroapgādes pārtraukumus, jo pārvades operatori darīs visu, lai tīklu noturētu. Tomēr jārēķinās ar augstu cenu volatilitāti (svārstīgumu):
Dienās, kad pūtīs spēcīgs ziemas vējš, cenas joprojām īslaicīgi būs zemākas.
Aukstajās un bezvēja dienās, kad Skandināvijas rezervuāru trūkumu nāksies kompensēt ar ierobežoti noslogotām bāzes jaudām un stratēģiskajām rezervēm, biržas cenas var sasniegt pēdējo gadu rekordus.
Šī ziema skaidri parādīs, ka bez reālām investīcijām jaunās bāzes jaudās (piemēram, efektīvos CCGT energoblokos, jaudas mehānismos, vai nedaudz tālākā periodā - reģionālajā kodolenerģijā, pie kuras ieviešanas jāstrādā Igauņu un Latviešu enerģētiķi jau šodien.
Vecais, nepilnīgais tirgus modelis, kura dēļ mēs turpināsim maksāt arvien lielāku „neparedzamības nodokli”, kas turpinās vājināt mūsu reģiona ekonomisko konkurētspēju ir jāpapildina, jāmaina.
Bijušais AS "Latvenergo" valdes loceklis, enerģētiķis
P.s. (1.10.2026.):
No Latvijas elektroenerģijas pārvades sistēmas operatora AS "Augstsprieguma tīkls" (AST) sniegtās informācijas par “Ikgadējo novērtējuma ziņojuma”
… Eiropas elektroenerģijas pārvades operatoru asociācijas ENTSO-E veiktā resursu pietiekamības novērtējuma rezultāti neuzrāda būtiskus elektroapgādes resursu pietiekamības riskus Latvijā līdz 2036. gadam, Rīgas TEC-1 un Rīgas TEC-2 turpinot darbību.
Atkal “strausa politika” LV – problēma ir jo TEC-2 jaudu darbība paredzēta līdz 2028.g., bet tās darbības pagarināšana, modernizēšana risināta netiek!?
Komentāri